Šī izstāde ir par cilvēkiem. Par tiem, kuri Latvijā nonāca ne pēc plāna, bet nepieciešamības dēļ. Par tiem, kuri zaudēja ierasto mājvietu un sāka veidot jaunu dzīvi, veicot mazus, bieži vien nepamanāmus soļus.
Šīs izstādes fotogrāfijas un tekstus ir veidojuši paši bēgļi no Ukrainas.
Tas nav skatījums no malas – tas ir iekšējais skatījums Uz ikdienu, bailēm un cerībām, vientulību un atbalstu, grūtībām un mazajām uzvarām.
Šeit nav “tipisku stāstu”. Katrs stāsts ir personīgs. Katrs stāsts ir par adaptācijas ceļu: kā iemācīties dzīvot jaunā valodā, kā būt stipram bērnu priekšā, kā atkal ļaut sev sapņot, kā atrast atbalstu svešā valstī.
Daudzi no šiem stāstiem sākās vai turpinās Pestīšanas armijas dienas centrā bēgļiem Rīgā. Dažiem tā ir pirmā drošā vieta pēc garā ceļa. Dažiem – klusuma telpa. Dažiem – saruna pie tases tējas. Dažiem – vieta, kur atkal vari būt pats, nevis „bēglis”. Centrs neatrisina visas problēmas. Bet tas sniedz galveno: drošības sajūtu, pieņemšanu un cilvēka cieņu. To, ar ko sākas atjaunošanās.
Cilvēki līdzās fotogrāfijā nav vienkārši palīgi. Tie ir cilvēki, kas ik dienas rada atmosfēru, kurā ir iespējama uzticēšanās, sarunas un atbalsts. Viņi sagaida, klausās, vada nodarbības, vāra kafiju, palīdz orientēties – un vienkārši ir blakus. Tieši pateicoties viņiem, centrs paliek dzīva telpa, nevis vienkārši telpa. Šī izstāde nav par žēlumu. Tā ir par spēku. Par cilvēku spēju turpināt dzīvot, pat ja ierastā pasaules kārtība ir izjaukta.
Mēs aicinām jūs ne tikai apskatīt fotogrāfijas, bet arī ieraudzīt cilvēkus aiz tām. Izlasīt viņu vārdus. Apstāties. Un, iespējams, citādi paskatīties uz to, ko nozīmē “mājas”, “atbalsts” un “būt blakus”.