Vēsture

Pestīšanas armija (PA) darbu Latvijā sāka 1923. gadā, Latvijas brīvvalsts laikā- Rīgā un Jelgavā. Jau otrajā darbības gadā tika apmācīti pirmie vietējie virsnieki (mācītāji). Pirmo desmit gadu laikā Latvijā darbojās septiņpadsmit korpusu (draudzes), četras no tām Rīgā. 1937. gada dokumenti liecina par to, ka šeit strādāja 22 virsnieki. Rīgā bija atvērta māja 160 bezpajumtniekiem. Visos PA centros tika rīkotas zupas virtuves un sniegta sociālā palīdzība.

1943. gada 14. septembrī nacisti pavēlēja pārtraukt Pestīšanas armijas darbību un konfiscēt visus tās īpašumus. Majore Lonija Gorkša bija pēdējā virsniece, kura atstāja ēku 1943. gadā, līdzi paņemot drānu no kanceles, uz kuras bija izšūti vārdi “Nāc pie Jēzus”, dažādus dokumentus un Pestīšanas armijas oficiālo zīmogu. Nākamos piecdesmit gadus PA Latvijā darbojās slepus. Drosmīgie PA virsnieki par iemeslu tikšanās reizēm izmantoja savas dzimšanas un vārda dienas, pulcējot cilvēkus uz Bībeles stundām un lūgšanām, lai turpinātu iesākto sadraudzību. Četri no šiem virsniekiem sagaidīja Pestīšanas armijas darbības atjaunošanu 1990. gada 18. novembrī, kad līdz ar valsts neatkarības atgūšanu, tika oficiāli atsākts arī PA darbs.

Pestīšanas armija ir īpaša ar uzskatu, ka reliģiskajam un sociālajam darbam ir jābūt līdzvērtīgiem. PA dibinātājs Viljams Būts (William Booth) uzskatīja, ka nepaēdušam un netīram cilvēkam ir grūti stāstīt evaņģēliju. Vispirms ir jāparāda kristīgā mīlestība darbībā, un tad cilvēka sirds atvērsies, lai dzirdētu Labo Vēsti. Pestīšanas armijas moto ir: zupa, ziepes un pestīšana (soup, soap and salvation). Tādēļ visās draudzēs paralēli reliģiskajam darbam, kas sevī ietver dievkalpojumus, svētdienas skolas, Bībeles stundas, lūgšanu vakarus, jauniešu un sieviešu sadraudzības vakarus u.c., tiek veikts arī sociālais darbs: zupas virtuves un lietota apģērba izdale.

Pestīšanas armijā sociālais darbs tiek veikts ne vien draudzēs, bet arī dažādās institūcijās.