Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Palīdzību vienmēr kādam vajag

Par Pestīšanas armijas un Latvijas valsts sadarbību, Rietumeiropas slīgšanu materiālismā un sekulārismā, kā arī dramatisko sociālo situāciju Āfrikā ar Pestīšanas armijas ģenerāli Andrē Koksu sarunājas Andis Sedlenieks.
ANDIS SEDLENIEKS
Diena, SestDiena
25.04.2018

Kāds ir jūsu vizītes Latvijā ofciālais mērķis?
Pirmām kārtām es, protams, vēlos apsveikt visus Latvijas iedzīvotājus jūsu valsts dibināšanas simtajā gadadienā. Man ir patiess prieks viesoties Latvijā tik zīmīgā gadā un pievienoties apsveicējiem. Daļa no maniem kā Pestīšanas armijas vadītāja pienākumiem ir apmeklēt mūsu organizācijas operācijas daudzās pasaules valstīs, un ir brīnišķīgi, ka mēs varam apvienot Latvijas apmeklējumu ar Latvijas kā neatkarīgas valsts dibināšanas simtās gadadienas svinībām. Tāpat šogad aprit 95 gadi, kopš Pestīšanas armija pirmoreiz ieradās jūsu valstī un uzsāka šeit savu darbību, un mums kā organizācijai tas ir ļoti nozīmīgs fakts. Protams, padomju laikā mūsu darbība šeit tika pārtraukta, taču mēs atgriezāmies vienlaikus ar jūsu neatkarības atjaunošanu – 1990. gadā.
Jūs savulaik vairākus gadus strādājāt arī Somijā un Igaunijā.Vai šajā laikā sanāca apmeklēt Latviju, un, ja sanāca, tad kādas redzat izmaiņas?
Diemžēl šis ir mans pirmais brauciens uz Latviju jebkādā statusā, tomēr man vienmēr ir bijis daudz informācijas par jūsu valsti. Tāpat es redzu Latvijā un arī Lietuvā daudz līdzību ar Igauniju, ar kuru mums tāpat ir izvērsusies ļoti veiksmīga sadarbība. Ir daudz pazīmju, kas liecina par kopējo attīstību. Igaunijā ir redzams, ka uzlabojas ekonomika, cilvēku dzīves līmenis, tas pats notiek arī abās pārējās Baltijas valstīs. Runājot tieši par Pestīšanas armijas darbību Latvijā, tad, kā jau minēju, tai šeit ir senas saknes, tāpat mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar jūsu valsts amatpersonām, ar daudziem un daudziem cilvēkiem. Latvijā ir izveidojies tāds sadarbības modelis starp valsti un Pestīšanas armiju, kādu mēs uzskatām par pašu optimālāko, un šī iemesla dēļ es nešaubos, ka arī turpmākā mūsu sadarbība būs ļoti veiksmīga. Mēs esam un varam būt daļa no daudzu sociālo problēmu risinājuma.
Šīs sadarbības attīstīšana arī ir viens no manas vizītes mērķiem. Pestīšanas armija par savu mērķi uzskata palīdzības sniegšanu tiem cilvēkiem, kuri ir marginalizējušies, kuriem nepieciešama dažāda veida palīdzība. Šādas vizītes savukārt ir iespēja redzēt, kā tiek īstenoti mūsu mērķi, veiktas praktiskās darbības, saprast, vai nav nepieciešamas kādas izmaiņas. Šobrīd šķiet, ka es varu tikai pateikties Latvijasamatpersonām par izpratni, atbalstu un sadarbību.
Daudzi no mums ir dzirdējuši par Pestīšanas armiju, zina, ka tā ir kristīga labdarības organizācija, taču vairākumā gadījumā zināšanas ar to arī beidzas. Kā jūs pats atbildat uz jautājumu, kas īsti ir Pestīšanas armija?
Šeit ir nepieciešams neliels vēsturisks ekskurss. Pestīšanas armija sākās kā kustība Londonas Īstendas rajonā vēl 1865. gadā. Kustības aizsācēji bija metodistu sludinātājs Viljams Būts un viņa sieva Ketrina, kuri redzēja šajā Londonas rajonā valdošo nabadzību un tā iedzīvotāju izslēgšanu no sabiedriskās dzīves. Sākotnēji tas bija mēģinājums nest Evaņģēlija vēsti šiem cilvēkiem, kuri savas nabadzības dēļ nevarēja saņemt Evaņģēlija vēsti, jo bija ne tikai izslēgti no sabiedrības, bet netika gaidīti pat baznīcās, kas bija paredzētas pārtikušiem ļaudīm. Būtu laulātais pāris nodibināja Kristīgās atmodas biedrību, kas nedaudz vēlāk tika pārdēvēta par Kristīgo misiju, un ar šo nosaukumu pastāvēja līdz 1878. gadam. Šajā laikā Būts saprata, ka trūcīgajiem, no sabiedrības izstumtajiem cilvēkiem ir nepieciešama ne tikai Evaņģēlija vēsts, bet arī praktiska palīdzība viņu dzīves apstākļu uzlabošanā, un tika atvērts zupas virtuvju tīkls, bet par misijas lozungu pasludināti trīs S – soup, soap, salvation (zupa, ziepes, pestīšana). Savukārt 1878. gadā Viljams Būts uzrakstīja jaunu misijas konstitūciju, kurā šī organizācija tika nodēvēta par brīvprātīgo armiju. Tas bija laiks, kad Lielbritānijā armija bija ļoti cienīta un populāra, un Būta dēls Bramvels, kas tāpat darbojās misijā, izteicies, ka viņš nav brīvprātīgais, viņš ir regulārās armijas karavīrs. Pēc tam Būts izsvītroja vārdu “brīvprātīgo”, aizstājot to ar “pestīšanas”. Kristīgā misija ir Pestīšanas armija.
Vienlaikus viņš bija pragmatisks cilvēks un saprata – kad tiek izveidota kāda organizācija, neizbēgami seko arī diskusijas un debates, ir iespējamas domstarpības. Un, ņemot vērā, ka Kristīgā misija bija pārdēvēta par Pestīšanas armiju, tika pieņemts lēmums to organizēt kā militāru struktūru ar ģenerāli priekšgalā, kurš komandē savu karaspēku. Karalienes Viktorijas laikā tas vienkārši bija ļoti praktiski, saprotami un arī pieņemami.
Mūsdienās, kad kopš Pestīšanas armijas pirmsākumiem ir pagājuši 153 gadi, no Viktorijas laikmeta autoritārisma pāri gan nekas daudz nav palicis, mēs esam pilnībā demokrātiska organizācija, tomēr militāro struktūru Pestīšanas armija ir saglabājusi. Šī struktūra arī joprojām ļauj panākt iespējami efektīvāku mūsu nosacītā karaspēka mobilizēšanu cīņai pret nabadzību, izslēgšanu no sabiedrības, ļauj sniegt palīdzību cilvēkiem, kuri cieš no narkotiku un alkohola atkarības. Tajā skaitā arī Latvijā, kur mēs cenšamies panākt, ka tie cilvēki, kuri vārda tiešā nozīmē nonākuši uz ielas, nokļuvuši dažādās atkarībās, lai viņi vairs nebūtu izstumtie, spētu atsākt darba gaitas un atgriezties normālā ikdienas dzīvē. Šobrīd mēs darbojamies 128 pasaules valstīs, tāpat es kā Pestīšanas armijas vadītājs gatavojos apstiprināt konstitūciju vēl četrām valstīm, tā kā armija turpina izplatīties visā pasaulē, mums daudzās valstīs ir arī savas skolas un slimnīcas, centri cilvēku ārstēšanai no narkotiku un alkohola atkarības, veco ļaužu aprūpes centri, dažādas citas iestādes, kas visas kalpo mūsu galvenajiem mērķiem.
Cik pasaulē kopumā šobrīd ir Pestīšanas armijas virsnieku?
To Pestīšanas armijas virsnieku, kuriem mūsu organizācija ir pilna laika darba vieta, šobrīd ir nepilni divdesmit tūkstoši, vēl ap sešiem tūkstošiem ir pensionētu virsnieku, tātad kopā ap 26 tūkstošiem cilvēku. Apmēram tikpat daudz ir arī pilna laika darbinieku. Savukārt mūsu biedru skaidrs ir ap 1,8 miljoniem cilvēku un turpina konstanti palielināties gadu no gada. Interesanti, ka biedru skaits ir audzis visā Pestīšanas armijas pastāvēšanas laikā, izņemot vienīgi Otrā pasaules kara gadus. Mūsu biedru skaits varbūt nav īpaši liels, ja to salīdzina ar baznīcu, taču kā armijai tas ir gana iespaidīgs.
Jūs esat Pestīšanas armijas 20. ģenerālis, amatā stājāties pirms nepilniem pieciem gadiem un šā gada augustā atkāpsieties no tā, lai gan vismaz teorētiski varat turpināt ieņemt šo amatu līdz septiņdesmit gadu vecuma sasniegšanai. Kādēļ nevēlaties kandidēt atkārtoti?
Kā jau minēju, karalienes Viktorijas laiki ir sena pagātne. Tagad Pestīšanas armijas ģenerālis tiek vēlēts, viņu no Pestīšanas armijas virsnieku vidus ievēl mūsu Augstajā padomē, bet ģenerāļa atrašanās amatā termiņš ir pieci gadi. Tradicionāli ir pieņemts, ka ģenerālis amata pienākumus pilda tikai vienu termiņu. Lai pretendētu uz atkārtotu ievēlēšanu, nepieciešami kādi īpaši apstākļi, tāpat atkārtotai ievēlēšanai nepieciešams nodrošināt vairs ne vairākumu, bet gan divas trešdaļas Pestīšanas armijas Augstās padomes balsu. Nav nekādu īpašu apstākļu, kuru dēļ varētu rasties problēmas ar pienākumu nodošanu nākamajam ģenerālim vai svarīgu lēmumu pieņemšanu, un es šā gada 2. augustā atkāpšos no amata ar padarīta darba sajūtu. Savukārt nākamo ģenerāli Augstā padome ievēlēs maija otrajā pusē, un man būs divi mēneši laika, lai nodotu viņam amata pilnvaras.
Ja nav noslēpums, uz kā rēķina notiek šī izaugsme? Gana izplatīts ir viedoklis, ka rietumu sabiedrība aizvien vairāk attālinās no kristīgajām vērtībām, kamdēļ šķiet, ka vismaz rietumos interesei par Pestīšanas armiju vajadzētu mazināties.
Rietumeiropas sabiedrība tiešām kļūst aizvien vairāk orientēta uz materiālajām vērtībām un sekulārāka, un šis fakts ietekmē kopējo attieksmi pret kristīgajām vērtībām un kristīgo baznīcu. Mēs tikmēr neesam gluži baznīca, mēs esam kristīgā misija, kas nes Evaņģēlija vēsti un cīnās pret nabadzību, nevienlīdzību, izstumšanu no sabiedrības, diskrimināciju. Tās problēmas, kuras mēs cenšamies mazināt, tikmēr nekur nav pazudušas, drīzāk pat otrādi, un tas ir viens no iemesliem, kamdēļ Pestīšanas armijas biedru skaits turpina pieaugt. Tāpat ir cilvēki, kuri ir vīlušies Rietumos, nonākuši pie secinājuma, ka materiālisms nav spējīgs atrisināt daudzas problēmas, jo ir tādas lietas, kuras nav iespējams izteikt vai aprēķināt naudā. Rezultātā mēs redzam aizvien vairāk jaunu cilvēku tieši no rietumvalstīm, kuri vēlas dzīvot citādi. Un, ja iepriekš bija ilgs laika periods, kad gadu no gada samazinājās to jauno cilvēku skaits, kuri vēlējās pievienoties Pestīšanas armijai, tad tagad situācija daudzviet ir mainījusies, un šādu cilvēku skaits ir sācis pieaugt, un šī virzība kļūst aizvien noturīgāka. Tātad situācija šajā ziņā nepavisam nav bezcerīga.
It īpaši rietumvalstīs bieži tiek uzsvērts, ka tās ir sociālas valstis, kuras rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Pestīšanas armijai joprojām ir ko darīt arī bagātās, sociālās valstīs?
Diemžēl pat tajās valstīs, kur ir attīstītas sociālās sistēmas, vienmēr ir cilvēki, līdz kuriem valsts palīdzība nonāk vai nu tikai daļēji, vai arī nenonāk vispār. Iemesli ir dažādi, tomēr pat vislabklājīgākajās valstīs atsevišķi sabiedrības locekļi nonāk uz ielas, kļūst par izstumtajiem. Šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi atgrieztos normālā dzīvē. Mēs cenšamies to sniegt, pie kam vienmēr strādājam ciešā sadarbībā ar nacionālo valstu valdībām, vietējām varas iestādēm, citām palīdzības organizācijām un dažādiem sadarbības partneriem. Mēs esam absolūti apolitiska organizācija un arī ar vietējām varas iestādēm sadarbojamies neatkarīgi no to politiskās nostājas. Vienkārši cenšamies palīdzēt cilvēkiem, kā arī pievērst varas iestāžu uzmanību kādiem vājajiem ķēdes posmiem, problēmām, tajā skaitā piedāvājot arī savus risinājumus. Problēmu ir daudz arī ļoti bagātās valstīs, jo neviena valdība nevar apmierināt visu sabiedrības locekļu visas vajadzības. Neaizmirsīsim arī, ka Evaņģēlija vēsts ir spējīga mainīt cilvēku dzīvi. Tikai stundu pirms šīs intervijas man bija saruna ar cilvēku, kurš savulaik bija iestidzis alkohola atkarībā, zaudējis darbu un ģimeni, un nav zināms, kas ar viņu notiktu tālāk, ja kāds draugs nebūtu uzaicinājis šo cilvēku sev līdzi uz baznīcu. Tagad viņš ir pilnībā cits cilvēks, atkal ir apprecējis savu sievu, ar kuru bija izšķīries alkoholisma radīto problēmu dēļ, kā arī kļuvis par Pestīšanas armijas virsnieku un palīdz cilvēkiem, kuri nonākuši uz ielas tādu pašu vai līdzīgu iemeslu dēļ. Mums ir līdzīgi stāsti no visas pasaules, un šie cilvēki, kas paši ir izdzīvojuši visas šīs grūtības un spējuši mainīties, vislabāk zina, kā palīdzēt citiem nelaimē nonākušajiem.
Jūs esat dzimis kādreizējā Dienvidrodēzijā, esat arī ilgāku laiku strādājis Āfrikas valstīs. Āfrika regulāri tiek minēta kā sociālajā ziņā pati problemātiskākā pasaules daļa. Cik lielas šīs problēmas tā dēvētajā melnajā Āfrikā ir jūsu vērtējumā?
Āfrika šobrīd ir būtībā pats galvenais Pestīšanas armijas darbalauks, un tieši Āfrikā mūsu organizācija arī piedzīvo pašu straujāko izaugsmi, jo šī kontinenta vajadzības ir bez pārspīlējuma milzīgas. Āfrikā gadu desmitiem pati galvenā problēma ir bijusi korupcija, kas daudzviet ievērojami kavējusi sociālās infrastruktūras attīstību, un Pestīšanas armija tieši Āfrikā iegulda ievērojamus līdzekļus skolu un arī slimnīcu būvniecībā un darbības nodrošināšanā. Papildus tam Āfrikā ir ļoti vājas sociālās aizsardzības sistēmas, tamdēļ mēs atveram arī skolas bērniem ar invaliditāti, bērniem albīniem. Pēdējie daudzviet ir vārda tiešā nozīmē pakļauti nāves draudiem, jo viņu ķermeņa daļas vietējie dziednieki mēdz uzskatīt par ārstniecības līdzekli. Ja Āfriku pamestu visas baznīcas un kristīgās labdarības organizācijas, ieskaitot Pestīšanas armiju, tad daudzās valstīs sabruktu gan izglītības, gan veselības aprūpes sistēmas. Ar retiem izņēmumiem gandrīz visās Āfrikas valstīs baznīcas un kristīgās organizācijas nodrošina vairāk par pusi visu skolu un slimnīcu darbību. Neraugoties uz visām šīm problēmām, tieši Āfrikā cilvēki raugās nākotnē ar vislielākajām cerībām, un nekur citur pasaulē nav tik centīgu, mācīties alkstošu skolnieku un studentu kā mūsu mācību iestādēs Āfrikā. Viņi sapņo par labāku nākotni un strādā, lai to sasniegtu. Mēs savukārt darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu viņiem, tomēr, kā jau minēju, arī problēmu apmēri ir milzīgi.