Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Pirmā lapa

Kalpojam no sirds

Ilona un Dmitrijs Konovalovi ir Pestīšanas armijas mācītāji. Uz Saldu pārсēlās pirms pusotra gada, lai šeit vadītu draudzi. Tiekamies Gregorskolā, kur PA īrē telpas dievkalpojumiem. Caur lielajiem logiem saule ienes pavasara izjūtu, taču Ilonas smaids sasilda arī sirdi. No kurienes abi nākat? Dmitrijs: Esmu dzimis Ukrainā, bet jau no sešiem gadiem ar vecākiem dzīvoju Latvijā. Izaugu Daugavpilī, pēc tam satiku savu sievu Rīgā. Ilona: Es arī no Daugavpils, bet Rīgā tikāmies ar vīru, tad arī sākām kalpot. Tikāmies pasaulīgā vidē naktsklubā. Tajā brīdī mums bija tāds laiks, ka galvā viss kā jau jauniešiem. Gribējās piederības sajūtu pasaulei. Tagad liekas šausmas, ko dara jaunieši. Toties, izgājuši tam cauri, mēs varam viņus labāk saprast. Dmitrija vecāki arī kalpo PA. Ordinēti par mācītājiem, un redzot, ko viņi dara un cik tas brīnišķīgi, ka var ieguldīt cilvēkos, arī mūsos parādījās dedzība. Dzīve mainījās pilnībā. Kalpojam no sirds un priecājamies. Kā jūs nokļuvāt Saldū? I.: Bībelē ir teiks, ka mēs esam Kristus kareivji un ka mēs esam garīgā cīņā, pasaulē notiek daudz kas un pamats ir armijas. Tāpēc arī atšķirības zīmes no citām draudzēm ir armejiskas un sūta mums uz pilsētām, kur vadītājs jūt, ka jāsūta. Saldus ir otrā vieta, kur kalpojam. Sākām Rīgā Dmitrija vecāku draudzē un sajutām, ka gribam kalpošanai atdot visu dzīvi. Divus gadu mācījāmies. Mūs ordinēja par mācītājiem. Pabeidzām Latvijas Bībeles skolu. Kad kļuvām par PA virsniekiem, mūs aizsūtīja uz Valmieras rajona Sarkaņiem. Tāds mazs ciemats, kurā cilvēki, es teikšu, atdalīti no sabiedrības. Parādu un alkoholisma dēļ viņi aizsūtīti uz turieni, un tādā vidē, protams, turpina grimt vēl dziļāk. PA nopirka tur nelielu māju un strādā vairāk ar bērniem un jauniešiem. Bērni tur dzīvo nabadzībā ar vecākiem, kas lamājas. Kad aizeju pie viņiem ar konfektēm, redzu, ka viņi varētu sagrābt visas. Bērniem vajag mīlestību un saprati. Pavadījām kopā laiku, spēlējāmies, runājām par Dievu, lūdzāmies, un dzīves tiešām mainījās. Bērni kļuva atvērtāki, gaišāki. Nākamais norīkojums bija uz Saldu. Pirms tam strādājām vairāk ar bērniem, jauniešiem, te – ar pieredzējušiem, pieaugušiem cilvēkiem. Mums stimuls pašiem garīgi augt, lai citus garīgi pabarotu. Dieva vārdu runājot, Saldū mums ātri radās māju sajūta. D.: Mani vecāki Dievam pievērsās, kad man jau bija 9 deviņi gadi. Bērnību es pavadīju kā ar parastu ģimeni. Viņu dzīve mainījās un tā ietekmēja arī mani. Es sāku kopā ar viņiem iet baznīcā, palīdzēt viņiem. Tomēr alkoholisms, smēķēšana, narkotikas, kas tik ļoti ievelk jauniešus, skāra arī mani. Mani vecāki lūdzās par mani un gāju baznīcā, tomēr man nebija dzīvu attiecību ar Dievu. Ar laiku, kad pieņēmos prātā, apzinājos savu dzīvi, un nāca atklāsme, ka tā dzīvot nav pareizi ne attiecībā pret vecākiem, ne pret Dievu. Es lūdzu, un Dievs mani atbrīvoja no narkotiku un alkohola atkarības. Vai tā uzreiz? D.: Tas ir process. Reiz Dievkalpojumā runāja par Kristus ciešanām, un es sajutu siltumu, Svētā Gara pieskārienu. Man sāka plūst asaras. Sajutos neērti, jo sēdēju baznīcas priekšā un nevarēju iziet, tad visi mani ievērotu. No tās dienas man zudusi vēlēšanās ko lietot, un Dievs sāka rādīt, kas man jādara, lai atbrīvotos pilnībā. Atceros, ka todien es Dievam teicu: “Ja tu mani atbrīvosi no atkarības, es tev kalpošu.” Kopš tā laika man dzīve ir mainījusies. Tagad PA kalpoju cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, ir bez pajumtes, alkoholiķiem, narkomāniem un tādiem, kas vienkārši meklē Dievu. I.: Daudzi atzīst savu atkarību un vairs nevēlas tā dzīvot, grib cīnīties, bet saviem spēkiem nevar. Mēs vienmēr sakām, ka tikai Dievs var palīdzēt. Cilvēkiem saviem spēkiem no lielām atkarībām tikt vaļā ir ļoti grūti. Dievs dara brīnumus, kā mana vīra gadījumā. Vienā dienā pārvērta sirdi, prātu, saprašanu, tāpēc varam liecināt cilvēkiem, ka tas notiek, ir patiess, nevis izdomāts. Sestdienās...

Read More

Tev ir vajadzīgs Dievs. Jeļenas Veselovas liecība

Mūsu ceļš pie Dieva sākās 1994. gadā. Ģimenē nesen bija ienācis mūs jaunākais dēls. Tas bija ļoti grūts laiks visās dzīves jomās. Ģimenē piedzīvojām finansiālu krīzi, un līdz ar to arī pasliktinājās attiecības ar vīru. Pat sākām domāt par šķiršanos. Šķita, ka vairs nespēsim izkļūt no šīs situācijas, un sapratām, ka kaut kas ir radikāli jāmaina, bet nezinājām, kā no tā visa izkļūt. Tad mans vīrs satika kādu senu paziņu, kas viņa pateica tikai vienu frāzi: “Tev ir vajadzīgs Dievs,” un uzaicināja manu vīru uz draudzi. Viņš aizgāja uz draudzi, un pēc mēneša arī es ar abiem dēliem (jaunākajam bija tikai 3 mēneši) devos uz dievkalpojumu. Kopš tās dienas sākās mūsu ceļojums ar Dievu. Jā, ne vienmēr tas bija viegls ceļš. Kā teica K. Kulmane: “Kristietība – tā nav viegla pastaiga pa pludmali.” Bet Dievs ir darījis tik daudz brīnumu mūsu dzīvē. Pirmkārt, Dievs atjaunoja attiecības ģimenē. Esam laulībā jau 32 gadus, un ar katru gadu arvien labāk saprotam, ko nozīmē būt vīram un sievai, vienai miesai. Dievs palīdzēja mums izķepuroties no naudas grūtībām. Mūsu dzīve uzlabojās, tādēļ solījāmies vienmēr palīdzēt arī apkārtējiem. Tā bija mūsu sirds dziļākā vēlēšanās. Ir liela laime, ka tu spēj pastiept roku pretim tiem, kam vajadzīga palīdzība. Tā ir pilnīga patiesība – svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Tā bija mūsu izdevība ne tikai palīdzēt, bet arī stāstīt par Dievu. Kādu dienu sastapāmies ar kādas invalīdu biedrības pārstāvjiem, kur bija gan pieaugušie, gan bērni. Palīdzot viņiem, mēs visu laiku atkārtojām – izeja ir! Dievs ir atbilde uz visiem jautājumiem. Mēs liecinājām par to, ko Dievs ir darījis mūsu dzīvē. 19 gadus mēs ik dienas kalpojām draudzē. Šajā laikā mēs iepazināmies ar Pestīšanas armiju. Pestīšanas armijas kalpošanas moto iekrita mūsu sirdī: “Kamēr sievietes raudās tā, kas tas notiek tagad, es cīnīšos! Kamēr bērni cietīs badu tā, kas tas notiek tagad, es cīnīšos! Kamēr vīri nokļūst cietumā, iziet ārā un atkal nokļūst cietumā tā, kas tas notiek tagad, es cīnīšos! Es cīnīšos līdz pašam galam!” Viljams Būts. Šie vārdi tik spēcīgi aizskāra manu sirdi. Tas bija tas, par ko tik daudz mājās bijām runājuši, tādēļ nolēmām kalpot Pestīšanas armijā. Kad lēmums un aicinājums nāk no Dieva, ieslēdzas visas zaļās gaismas. Šodien mēs kalpojam Jelgavā. Dievs dāvāja mums draudzes māju pašā pilsētas centrā. Tas ir liels brīnums. Tagad desmitiem cilvēku nāk uz draudzi, un Dievs patiešām maina cilvēku dzīves – sarežģītas situācijas, lielas atkarības, ieslodzījumus. Cilvēki maina dzīvi, atrod darbu, integrējas sabiedrībā. Daudzi kalpo draudzē. Mums, kalpotājiem, nav lielāka prieka, kā redzēt Dievu darbojamies cilvēku dzīvē. Jau 23 gadus esam ticīgi cilvēki, un Dievs tik daudz reižu ir parādījis savu mīlestību, žēlastību, pacietību un žēlsirdību. Viņš ir mans vairogs. Esmu pateicīga par ikvienu cilvēku, ko Viņš ir aicinājis draudzē. Izjūtu to, kā lielu godu, ka mana ģimene var kalpot Dievam un Viņa...

Read More

“Paēdušai Latvijai” anketa

Pārtikas banka “Paēdušai Latvijai” sadarbībā ar Zemkopības ministrija aicina aizpildīt anketu, lai noskaidrotu sabiedrības izpratni par pārtikas derīguma termiņiem “izlietot līdz” un “ieteicams līdz”, kā arī uzskatiem par produktu lietošanu uzturā, ja tam beidzies lietošanas termiņš. Mēs ticam, ka arī Latvijā iespējams samazināt pārtikas atkritumu daudzumu, kas lielākoties nemaz nav atkritumi, bet vizuālajiem standartiem neatbilstoši produkti, kas ir lietojami uzturā. Pestīšanas armija Latvijā atbalsta un aicina aizpildīt anketu arī tās biedriem, brīvprātīgajiem, draugiem, palīdzības saņēmējiem un labas gribas cilvēkiem, lai kopīgi noskaidrotu sabiedrības viedokli un spētu tālāk virzīt nepieciešamās izmaiņas...

Read More

Taize Rīga

15 00 jauniešu kopā lūdz pēc miera un uzticības – tieši tas notika Rīgā pēdējās 2016. gada dienās līdz pat 2017. gada sākumam. Jaunieši vecumā no 18 līdz 35 gadiem sabrauca no visiem pasaules stūriem, lai piedalītos ekumēniskā Taizé uzticības svētceļojumā. Mēs satikāmies, kopīgi runājām un lūdzām. Mēs iepazinām pasauli tieši šeit un tagad. Kopīgi no jauna atklājām, ka mums visiem ir līdzīgas grūtības, līdzīgi dzīves stāsti un līdzīgas vēlmes – mieru savā un tautu starpā. Mēs uztraucamies un priecājamies par līdzīgām lietām. Lai arī kurā pasaules malā mēs dzīvotu, lai arī no kādas draudzes mēs nāktu, mēs esam radības, ko vada Dievs. Mēs vēlamies iet pa uzticības ceļu, mēs vēlamies būt pareizās attiecībās ar Dievu, mēs vēlamies dalīties mierā, kopīgi smieties un dziedāt… jo tāda ir Dieva Valstība. Jo Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā! Paldies, Dievs, ka esi aicinājis mūs pievienoties uzticības svētceļojumā. Vairāk bildes atrodamas Pestīšanas armijas Facebook...

Read More

Sasildīt ar zupas šķīvi

Priekuļu novadā Liepas pagastā Pestīšanas armijas Liepas korpusā jaunajā virtuvē rosības sākusies jau sešos no rīta. Pavāre Rasma Jermolajeva gatavošanas darbus zupas vārīšanai veikusi jau iepriekšējā vakarā, tagad tikai atlicis visu salikt katlā un vārīt. No brīža, kamēr katlu uzliek uz plīts, līdz brīdim, kamēr zupa nonāk pie ēdāja, paiet sešas stundas. Zupas virtuvē sapulcējušies iedzīvotāji, pārsvarā vecāka gada gājuma ļaudis. Pestīšanas armijas Liepas korpusa vadītāja Inga Muceniece stāsta: “Zupas virtuve publiski atvērta divas reizes nedēļā, taču katru dienu te tiek pabaroti sabiedrisko darbu darītāji, kopumā seši cilvēki. Savukārt, otrdienās un piektdienās pavāre liek vārīties lielo katlu, pie zupas tiek visi, kas ierodas. Iepriekš Sarkaņos zupas virtuve bija domāta tikai tiem, kas nāk uz dievkalpojumi, bet tagad tā ir atvērta ikvienam.” Daļa Liepas iedzīvotāju zupu ņem līdzi uz mājām un pasakās pavārei, cits nosmej, ka virtuvē vēl tik trūkst mīkstas gultas, kurā pēc pieēsta vēdera laiski pasnaust. “Visvairāk iecienītas ir trīs viras – skābeņu, skābu kāpostu un biešu zupa. Tajās dienās lielais katls sauss līdz dibenam. Gatavojam arī biezzupas, piemēram, no ķirbjiem, bet tās vairāk pie sirds dāmām, kungi tomēr grib gaļu. Jāteic, ka esam mēģinājuši gatavot arī kartupeļus ar mērci un gaļu, taču cilvēkiem bija iebildumi, nepatika, tāpēc palikām tikai pie zupām,”saka brīvprātīgā R.Jermolajeva. I.Muceniece pastāstīja, ka, iestājoties drēgnajam laikam, apmeklētāju sarodas vairāk, galvenokārt nāk daudzbērnu ģimenes, vientuļie pensionāri, cilvēki ar trūcīgo izziņām, ierodas arī bezdarbnieki un tie, kas sirgs ar alkoholismu. Lielajā zupas dienā PA Liepas korpusa virtuvē sagatavo 60 l zupas, kas ir apmēram 75 porcijas. Īpaša maksa nav noteikta, zupu saņem par ziedojumiem, bet I.Muceniece lēš, ka pagājušajā mēnesī iekasēti nedaudz vairāk nekā 7 EUR. Viena zupas šķīvja pašizmaksa ir 18 centi, tas tālab, ka daudz produktu tiek saziedots. Jābilst, ka šajā summā nav ierēķināta elektrība un gāze, kā arī pašas saimnieces darbs. Kartupeļus mums ziedo zemnieku saimniecības, dārzeņus, saknes atnes labsirdīgi cilvēki, bet gaļu jau otro gadu ziedo Danilo Lerdes uzņēmums “Eiro bulls”. Pa vasaru, kad zupas virtuve nedarbojas, notiek marinēšana un konservēšanas darbi,” stāsta pavāre. Autors: Monika Sporģe Foto: Māris Buholcs Avots: Druva, 01.12.16. Nr. 186...

Read More