Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Sveiciens Māmiņdienā!

Saruna ar Sandra Zilbereizenu. Viņa ir kareive Rīgas 1.korpusā, mamma, audžumamma un Dieva bērns. Viņas stāsts par ģimeni un vēlējums visām mammām Mātes dienā.
Kā Dievs darbojas Tavā ģimenē?
Dievs parāda mīlestību. Viņš rūpējas par bērniem, rūpējas par mūsu labklājību. Viņš vienmēr ir mīlējis un rūpējies. Ir bijuši grūti laiki, bet uz šo grūto laiku fona mums ir vieglāk izvērtēt to, ko Viņš mums dod. Jau kādu laiku Dievs mūs visus ir apģērbis un pabarojis, un dod tik daudz, lai varam tālāk dot arī citiem. Ar katru bērnu, kurš ir ienācis mūsu ģimenē, mēs neesam palikuši nabagāki, bet gan bagātāki – visādā ziņā. Esam garīgi pieauguši. Mani bērni ir iemācījušies rūpēties cits par citu un nepalikt vienaldzīgi pret līdzcilvēku vajadzībām. Es zinu, ka Dievs rūpējās par mūsu ģimeni katru mīļu brīdi.
Kad eju ārā no mājas, tad vienmēr lieku savus bērnus un visus tuvos un mīļos Dieva rokās. Viņš ir vislabākā aukle maniem bērniem. Dievs ir mīlestība. Bez ticības Dievam es nespētu šo darbu darīt. Nevar salīdzināt, kā es audzināju savus lielos bērnus, kad es Dievu nepazinu, un kā es šobrīd audzinu bērnus, kad esmu iepazinusi Dievu. Un ne tikai iepazinusi, bet esmu kopā ar Dievu un spēju kalpot līdzcilvēkiem. Esmu ielikusi sevi Dieva rokās kā instrumentu, lai Viņš lieto mani visādā veidā: ne tikai ģimenē, bet arī ārpus tās. Dieva spēks un Viņa līdzdalība mūsu ģimenē ir manāma ikdienas.
Kas ir Tava ģimene?
Mans vīrs, 9 mani bērni, 5 mazbērni un daudz audžubērnu. Ilgākā laika posmā oficiāli pieņemti ir bijuši 13 audžubērni, bet ir bijuši daudzi tādi, kurus ģimenes man ir uzticējusi īslaicīgi. Pirmais audžubērns bija 7 mēnešu vecs puisītis un mans brāļa dēls. Tā sākās mans audžumammas darbs. Nevarēju būt vienaldzīga pret bērnu grūtībām.
Kas Tevi pamudināja kļūt par audžumammu?
Esmu pati adoptēta. Mans piemērs, kādai būt audžumamai, ir mani audžuvecāki. Viņiem pašiem nebija savu bērnu. Es biju vienīgā audžumeita, bet viņi mīlēja un rūpējās par visiem pagalma bērniem, par radu bērniem. Viņi nebija ne pret vienu vienaldzīgi. Kad sapratu, ka tas ir arī mans uzdevums dzīve, viņi bija mans piemērs.
Kad pieņēmu Jēzu, es jautāju, kāda ir mana kalpošana, kas man ir jādara? Pilnīgi skaidri tika pateikts, ka tie ir bērni. Neesmu meklējusi audžubērnus. Dievs dod šos bērnus ģimenē. Ja tas nebūtu Dieva prāts, man nebūtu ne savu, ne audžu bērnu. Dievs mani vada.
Kas, Tavuprāt, ir mamma?
Mamma ir cilvēks, kas 24 stundas diennaktī ir nomodā par saviem bērniem un ne tikai par saviem bērniem. Tā, kas ziedo sevi. Mammā ir mīlestība. Bez mīlestības nevar. Mammai ir jāiemācās arī sevi mīlēt. Ja nemīlēsi sevi, tad nespēsi mīlēt bērnus. Mamma ir plaša profila speciālists. Nezini, kurā brīdī nāks kāda ārkārtas situācija, ar kuru nāksies tikt galā. Mamma mācās visu mūžu.
Ko Tu, kā mamma, gribētu saņemt māmiņdienā?
Es zinu, ko es saņemšu: daudz bučas un mazas rociņas ap kaklu. Savas vajadzības jau nereti tiek pabīdītas malā.
Bet Tu minēji, ka mammai pašai sevi arī ir jāmīl.
Jā, un ļoti cenšos pie tā piedomāt. Lai es varētu pilnvērtīgi rūpēties par bērniem, man arī savas vēlmes ir jāpiepilda zināmās robežās. Mans sapnis ir apceļot Latviju. Šogad es pieļauju domu, ka spētu piedalīties PA rīkotajā Velobraucienā un pabraukāt pa Latviju. Viegli braukt mašīnā un skatīties pa logu, bet ar riteni ir interesantāk. Man pašai patīk ar riteni braukt, tad nu šogad nolēmu mēģināšu piepildīt šo sapni.
Savas vēlmes es varu pastumt malā. Vienmēr jāpiedomā par bērnu interesēm. Bet man gribētos paceļot, pabūt vairāk ar sevi, kad neviens netraucē, pabūt vienai klusumā.
Vai sanāk pabūt vienai klusumā?
Tie parasti ir vakari, kad mazos nolieku gulēt. No plkst. 9.00 līdz pusnaktij ir mans laiks. Kā arī agrie rīti, kad mājās ir klusums un visi vēl guļ. Tad uztaisu sev kafiju un pasēžu klusumā. Bet ilgstoši klusumu jau arī nevajag. Man vajag to apkārt notiekošo kņadu. Prieks ir tad, kad ir viss kartībā, kas visi ir veseli un skolā iet labi. Protams, ik pa laikam stresiņi arī ir, bet tas ir normāli, tie neļauj snauduļot.
Ko Tu, kā pieredzes bagāta mamma, varētu novēlēt jaunajām ģimenēm, kas tagad gaida savus pirmos bērniņus?
Mīlēt. mīlēt, auklēt pa rokām un čubināt. Padomju laikos teica, ka nedrīkst pa rokām auklēt bērnus. Bet, mīļās mammas, auklējiet, lutiniet bērnu pa rokām. Atlieciet darbus malā un mīliet savus bērnus. Jo ilgi tas nebūs. Jau uzsākot bērnu dārza gaitas, vecāki vairs nav pirmajā vietā.
Veltiet laiku saviem bērniem un nebaidīties ne no otrā, ne no trešā, ne no piektā bērniņa. Dievs dod tik, cik tu spēj panest. Ja Dievs dod bērniņu, tad Dievs parūpēsies par viņu. Nabagāki nekļūsiet, tikai bagātāki. Nevajag no tā baidīties. Mātes sirdī mīlestība ir tik daudz, ka tā neaptrūksies. Tāpat kā Dieva mīlestība pret mums. Tā nekad nav par maz. To saņemam tik daudz, cik tajā brīdī mums tā ir vajadzīga.