Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Kalpojam no sirds

Ilona un Dmitrijs Konovalovi ir Pestīšanas armijas mācītāji. Uz Saldu pārсēlās pirms pusotra gada, lai šeit vadītu draudzi. Tiekamies Gregorskolā, kur PA īrē telpas dievkalpojumiem. Caur lielajiem logiem saule ienes pavasara izjūtu, taču Ilonas smaids sasilda arī sirdi.
No kurienes abi nākat?
Dmitrijs: Esmu dzimis Ukrainā, bet jau no sešiem gadiem ar vecākiem dzīvoju Latvijā. Izaugu Daugavpilī, pēc tam satiku savu sievu Rīgā.
Ilona: Es arī no Daugavpils, bet Rīgā tikāmies ar vīru, tad arī sākām kalpot. Tikāmies pasaulīgā vidē naktsklubā. Tajā brīdī mums bija tāds laiks, ka galvā viss kā jau jauniešiem. Gribējās piederības sajūtu pasaulei. Tagad liekas šausmas, ko dara jaunieši. Toties, izgājuši tam cauri, mēs varam viņus labāk saprast.
Dmitrija vecāki arī kalpo PA. Ordinēti par mācītājiem, un redzot, ko viņi dara un cik tas brīnišķīgi, ka var ieguldīt cilvēkos, arī mūsos parādījās dedzība. Dzīve mainījās pilnībā. Kalpojam no sirds un priecājamies.
Kā jūs nokļuvāt Saldū?
I.: Bībelē ir teiks, ka mēs esam Kristus kareivji un ka mēs esam garīgā cīņā, pasaulē notiek daudz kas un pamats ir armijas. Tāpēc arī atšķirības zīmes no citām draudzēm ir armejiskas un sūta mums uz pilsētām, kur vadītājs jūt, ka jāsūta. Saldus ir otrā vieta, kur kalpojam. Sākām Rīgā Dmitrija vecāku draudzē un sajutām, ka gribam kalpošanai atdot visu dzīvi. Divus gadu mācījāmies. Mūs ordinēja par mācītājiem. Pabeidzām Latvijas Bībeles skolu. Kad kļuvām par PA virsniekiem, mūs aizsūtīja uz Valmieras rajona Sarkaņiem. Tāds mazs ciemats, kurā cilvēki, es teikšu, atdalīti no sabiedrības. Parādu un alkoholisma dēļ viņi aizsūtīti uz turieni, un tādā vidē, protams, turpina grimt vēl dziļāk. PA nopirka tur nelielu māju un strādā vairāk ar bērniem un jauniešiem. Bērni tur dzīvo nabadzībā ar vecākiem, kas lamājas. Kad aizeju pie viņiem ar konfektēm, redzu, ka viņi varētu sagrābt visas. Bērniem vajag mīlestību un saprati. Pavadījām kopā laiku, spēlējāmies, runājām par Dievu, lūdzāmies, un dzīves tiešām mainījās. Bērni kļuva atvērtāki, gaišāki.
Nākamais norīkojums bija uz Saldu. Pirms tam strādājām vairāk ar bērniem, jauniešiem, te – ar pieredzējušiem, pieaugušiem cilvēkiem. Mums stimuls pašiem garīgi augt, lai citus garīgi pabarotu. Dieva vārdu runājot, Saldū mums ātri radās māju sajūta.
D.: Mani vecāki Dievam pievērsās, kad man jau bija 9 deviņi gadi. Bērnību es pavadīju kā ar parastu ģimeni. Viņu dzīve mainījās un tā ietekmēja arī mani. Es sāku kopā ar viņiem iet baznīcā, palīdzēt viņiem. Tomēr alkoholisms, smēķēšana, narkotikas, kas tik ļoti ievelk jauniešus, skāra arī mani. Mani vecāki lūdzās par mani un gāju baznīcā, tomēr man nebija dzīvu attiecību ar Dievu.
Ar laiku, kad pieņēmos prātā, apzinājos savu dzīvi, un nāca atklāsme, ka tā dzīvot nav pareizi ne attiecībā pret vecākiem, ne pret Dievu. Es lūdzu, un Dievs mani atbrīvoja no narkotiku un alkohola atkarības.
Vai tā uzreiz?
D.: Tas ir process. Reiz Dievkalpojumā runāja par Kristus ciešanām, un es sajutu siltumu, Svētā Gara pieskārienu. Man sāka plūst asaras. Sajutos neērti, jo sēdēju baznīcas priekšā un nevarēju iziet, tad visi mani ievērotu. No tās dienas man zudusi vēlēšanās ko lietot, un Dievs sāka rādīt, kas man jādara, lai atbrīvotos pilnībā. Atceros, ka todien es Dievam teicu: “Ja tu mani atbrīvosi no atkarības, es tev kalpošu.” Kopš tā laika man dzīve ir mainījusies. Tagad PA kalpoju cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, ir bez pajumtes, alkoholiķiem, narkomāniem un tādiem, kas vienkārši meklē Dievu.
I.: Daudzi atzīst savu atkarību un vairs nevēlas tā dzīvot, grib cīnīties, bet saviem spēkiem nevar. Mēs vienmēr sakām, ka tikai Dievs var palīdzēt. Cilvēkiem saviem spēkiem no lielām atkarībām tikt vaļā ir ļoti grūti. Dievs dara brīnumus, kā mana vīra gadījumā. Vienā dienā pārvērta sirdi, prātu, saprašanu, tāpēc varam liecināt cilvēkiem, ka tas notiek, ir patiess, nevis izdomāts.
Sestdienās ir zupas virtuve, svētdienās pēc dievkalpojuma ir tēja, kafija, cepumi. Kāds varbūt nāk ne tik daudz uz dievkalpojuma, cik iedzert tēju.
I.: Es teikšu, ka tas nav nozīmīgi. Ja cilvēks nāk kaut tikai pēc praktiskas palīdzības, viņam tomēr ir jāpārkāpj savai nedrošībai, un viņš vienalga sajūt mīlestību. Dieva Vārds pieskaras viņa sirdij. Grūti runāt par Dieva mīlestību, ja cilvēkam burkšķ vēders vai viņam lielas grūtības, nomāc vientulība, tāpēc tā sajuta, ka te viņus gaida, ir ļoti svarīga. Cilvēki atplaukst, sāk smaidīt. Mēs nezinām, kas ar viņiem notiks tālāk. To tikai zina Dievs. Mūsu uzdevums ir uzklausīt, apskaut.
Kas finansē zupas vārīšanu?
I.: Pasaulē PA ir 127 valstīs. Latvijā tā ir zem Zviedrijas teritorijas, un Zviedrija palīdz. Taču finansējums katru gadu samazinās. Aicina mūs meklēt ziedotājus. Gribas, protams, sadarboties ar uzņēmējiem, kas pretimnākoši un ziedotu produktus vai naudu, lai būtu pamats uz kā strādāt. Tagad izdalām 350 porciju zupas mēnesī, plus sadraudzība un finanses vajadzīgas. No tiem, kuri apmeklē dievkalpojumus, nevar daudz gaidīt, jo viņiem pašiem ir vajadzīga palīdzība.
Zupu vāra piecas jaukas sievietes, kas ienāca draudzē un brīvprātīgi kalpo un pabaro cilvēkus. Mums ar vīru ir regulāri ienākumi. Oficiāli to varētu saukt par algu, ko ieskaita no Zviedrijas, lai mums nebūtu jāmeklē papildu darbs.
Pastāstiet par savu ģimeni.
I.: Mums ir meita. Šodien viņai paliek četri gadi. Gaidām dēliņu. Saka, ka dzims 1. aprīlī.
D.: Ir interesanti. Ilonai dzimšanas diena bija vakar, meitai – nākamajā dienā.
I.: Jā, man vakar bija brokastis gultā, puķītes un dāvaniņas. Meitiņa uzzīmēja zīmējumu; draudze sūtīja sveicienus. Bērni mūsu dzīvē aizņem lielu daļu. Mēs viņus mīlam un vēlamies dot to labāko, tāpēc Dievs arī mani sargā.
Kādā valodā runājat mājās?
I.: Savā starpā runājam krieviski, es ar meitu – latviski, viņš ar meitu krieviski, tāpēc viņa uzreiz divās valodās ļoti brīvi.
D.: Man Saldū tāds kā izaicinājums – vairāk jārunā latviski. Iepriekšējā vietā saprata krieviski, tur varēju paslinkot. Daudz esmu kopā ar jauniešiem – spēlējam volejbolu, futbolu, siltā laikā arī kopā veicam rīta rosmi, pulcējamies ap deviņiem pie Cieceres upes, kur ārā trenažieri. Piektdienās tiekamies pilskalnā, lūdzamies par pilsētu, par valdību, par saldeniekiem. Rīkojam piknikus, ģimenes dienas, izbraucienus, spēlējam biljardu, novusu. Galvenais jābūt cilvēkam, kurš uzņemas atbildību un saka: “Beidziet sēdēt mājās, aiziet!”
I.: Parasti sprediķus vairāk uzņemos uz sevi valodas dēļ, bet tagad tos gatavo Dmitrijs.
D.: Es konspektu uzrakstu krieviski, bet sprediķoju latviski, Ilona pārtulko tikai dažus vārdus, ko domāju, ka varētu pateikt nepareizi. Nebaidos runāt latviski, tikai dažreiz varu ko nesaprast.
Kā atzīmēsiet meitas dzimšanas dienu?
I.: Aiziesim uz kafejnīcu, pabarot pīlītes, pastaigāties. Svarīgākais ar bērniem ir pavadīt kopā laiku. Meita tagad daudz jautā. Ir gudrs bērniņš, jau lasa un sāk rakstīt. Viņai ļoti patīk bērnudārzā.
D.: Jo labāk viņu sagatavosim tagad, jo vieglāk būs skolā.
Vai paši mācījāties labi?
I.: Centāmies. Dievs ielika manā sirdī mīlestību uz cilvēkiem jau no bērnības. Tad vēl nesapratu, kas būšu, un likās, ka medicīna ir pirmā joma, kur varu palīdzēt cilvēkiem. Tāpēc sāku mācīties Rīgas Stradiņa universitātē par ārstu, taču, satiekot vīru, sapratu, ka aicinājums ir cilvēkiem palīdzēt ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Studijas nepabeidzu, bet tajos gados guvu ļoti daudz, un medicīna un veselība mani interesē arī līdz šim.
D.: Es mācījos Daugavpilī par programmētāju. Man vēl vairāk patika strādāt ar tehniku. Mani uzreiz aizsūtīja uz otro kursu, jo redzēja, ka daudz ko saprotu no datoriem.
I.: Viņam patīk arī mūzika. Mēs veidojam arī kristīgus ierakstus, mazus video. Tādi pārsvarā ir krievu valodā. Mēs ierunājam un ierakstām latviski, liekam internetā, izmantojam draudzē.
D.: Pat dziesmas tulkojam no krievu valodas latviešu valodā un draudzē dziedam.
I.: Vēl daudz ko gribētos darīt un arī varētu, bet ne vienmēr pietiek spēka. Ir patīkami, ka mūs neuztver tikai saistībā ar baznīcu. Kad tev patīk cilvēki, tad tu laikam viņiem arī patīc.

Autors: Agrita Maniņa
Saldus Zeme