Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Liepājai 20

2016. gada 20. novembrī Pestīšanas armijas Liepājas korpuss svinēja savu 20 gadadienu. Uz svinīgo pasākumu bija sabraukuši ciemiņi gan no Rīgas, gan Iecavas un Bauskas, lai sveiktu draudzes cilvēkus jaukajā notikumā un dalītos pielūgsmē un sadraudzībā.
Jaunie korpusa vadītāji leitnanti Artūrs un Ērika Kozlovski kalpošanu Liepāja uzsāka tikai pagājuša gada nogalē un uz svinīgo pasākumu bija uzaicinājuši korpusa iepriekšējos vadītājus – kapteini Āriju Bergmani un kapteini Veltu Udarsku.
Kapteine Ārija Bergamane savā uzrunā dalījās, kā 1996. gadā nokavēja nozīmīgo sapulci Liepājas domē, kurā tika lemts, vai atļaut PA darboties pilsētā, vai nē. Lai arī domē viņa ieradās ar lielu nokavēšanos, tomēr Dievs deva drosmi ieiet konferenču telpā un uzrunāt domes pārstāvjus. “Ar Dieva gādīgo roku, viss gāja kā pa sviestu,” ar pateicību Dievam atzīst kapteine Ārija. Kopā ar viņu ieradās arī ciemiņi no Ilmājas, kur kapteine pašlaik kalpo, un draudzi iepriecināja ar vairākām dziesmām.
Kapteine Velta Udarska stāstīja, kā iepriekšējās korpusa telpas divas reizes gandrīz nodega, bet Dievs vienmēr ir bijis līdzās un pasargājis. Atskatoties uz 8 Liepājas korpusā pavadītājiem gadiem, redzami gan grūti, gan laimīgi brīži, bet pāri visam ir redzama Dieva labvēlība un vadība.
Ar saviem stāstiem dalījās arī Liepājas korpusa cilvēki. Bērni savu apsveikumu izteica dziesmā, bet svētdienas skolas skolotāja Agnese Biģele teica aizkustinošu uzrunu par to, cik daudz viņai nozīmē Liepājas korpuss. Viņa sāka apmeklēt draudzi kā bērns svētdienas skolā, un pēc daudziem notikumiem un iedrošinājumiem no pašreizējiem un iepriekšējiem vadītājiem viņa pati vada svētdienas skolas noderības bērniem un ir pateicīga par piedzīvoto iespēju.
Svinīgā dievkalpojuma noslēgumā iedrošinošus vārdus teica leitnants Artūrs Kozlovksis:
Mana kalpošana šajā korpusā sākās gandrīz pirms gada. Tas bija liels pārsteigums un izaicinājums, jo tikko ģimenē bija piedzimis mūsu pirmais dēliņš un korpusa vadīšana man bija jauna pieredze. Pirmajā svētdienā pirms mūsu sagaidīšanas dievkalpojuma puse no zāles bija ūdenī, jo virtuvē bija plīsusi ūdens caurule. Bet izaicinājumi nebija tikai korpusā. Ātri vien es sapratu, lai dzīvotu Liepājā, man ir jāiemācās runāt citā valodā. Man tik teica: Vajadzētu salabot driķeri, grūškasti atkal neizveda, kāds ir uzlauzis kulteni, es izmazgāju grāpi. Tie kas nav vietēji, pusi no tā, ko es tikko teicu nesaprata, vai nē?
Neskatoties uz visām grūtībām un, kaut arī es dažreiz nesaprotu, ko liepājnieki saka, es zinu, ka cilvēki šeit ir dāsni un jauki. Cilvēki gan no Liepājas, gan no citām pilsētām zvana vai raksta, un jautā, vai ir iespēja ziedot kādas drēbes vai citas mantas. Es cenšos neatteikt, jo ticu, ka Dievs cilvēkiem liek uz sirds vēlmi ziedot, lai mēs spētu palīdzēt citiem.
Viena no Armijas misijām ir “bez jebkādas diskriminācijas sniegt palīdzību cilvēkiem, kas ir nonākuši grūtībās, palīdzēt viņiem piedzīvot Dieva mīlestību, piedošanu un žēlastību, kas dziedē, maina dzīves un piešķir cilvēka dzīvei vērtību.”
Šodien mēs svinam šī korpusa 20 gadu jubileju un atskatāmies uz piedzīvoto un paveikto. Kaut arī šajā laikā ir nomainījušies vairāki vadītāji, viens ir skaidrs, ka šis korpuss kalpoja, kalpo un arī turpmāk kalpos, lai palīdzētu, apģērbtu, pabarotu, apskautu, uzklausītu un mīlētu tos, kurus citi atstumj, izsmej un nosoda. Tāpat kā ikviens var nākt pie Jēzus, es vēlos, lai ikviens varētu justies gaidīts šajā korpusā. Tāpēc šodien es vēlos iedrošināt ikvienu, kas ir daļa no šī korpusa: Mateja evaņģēlija 5. nodaļā Jēzus saka, ka mēs esam pasaules gaisma.
Tāpēc
Būsim cerības gaisma, tiem kuri dzīvo bezcerības tumsā.
Būsim balss tiem, kuriem tā ir atņemta.
Būsim draugi tiem, kuriem tādu nav.
Būsim Jēzus tiem, kuri nav piedzīvojuši viņu.
Mīlēsim Dievu.
Mīlēsim sevi.
Mīlēsim cits citu.