Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Par žēlsirdību: pusdienas, kas paglābj

Ik dienas vairāk nekā 100 Daugavpils nabadzīgo cilvēku saņem bezmaksas pusdienas Pestīšanas armijā, Ventspils ielā 70. Lai neaizvainotu cilvēkus, mūsu ierēdņi veica izmaiņas pēc Eiropas standartiem: šodien invalīdus dēvē par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet nabagus par trūcīgajiem, kas būtībā nemaina šo cilvēku situācijas. Kauns atzīt, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kur cieš badu, un kādam šī zupas virtuve – ir vienīgā iespēja paēst. Lūk, kāpēc katru dienu ilgi pirms pusdienu izdales divstāvu ēkā Ventspils ielā 70 sastājas gara rinda.

Par labestību un žēlsirdību
Dienā, kad mūsu avīze „Mūsu pilsēta” viesojās Pestīšanas armijas zupas virtuvē, ēdienkartē bija zupa ar gaļu, makaroniem un zaļumiem, auzu putra ar gaļu un ābolu kompots. Ikviens šeit atnākušais, varēja papusdienot uz vietas vai arī ņemt ēdienu līdzi. Tiem, kas nevar kādu iemeslu dēļ atnākt – invalīdi, pensionāri – Pestīšanas armijas brīvprātīgie ēdienu piegādā uz mājām. Vienīgais iemesls, kādēļ var palikt bez pusdienām ir, ja ierodas dzēris un ir jūtama alkohola smaka. Iedzērušiem zupas virtuves apmeklētājiem ir jārēķinās ar to, ka bezmaksas pusdienas tie nesaņems.
Kā ļaudis izturas pret bezmaksas zupas virtuvi? Lielākā daļa ir ļoti pateicīgi. Ir arī tādi, kuri atļaujas būt rupji un nepieklājīgi pret Armijas kareivjiem un brīvprātīgajiem. Var arī dzirdēt tādus tekstus: „Kāda tev darīšana? Sociālie par mani tev maksā, tāpēc klusē! Nebūtu manis, tev nemaksātu!”. Rupjas atbildes no mācītājiem, kā arī no ierindas aktīvistiem Pestīšanas armijā nekad nedzirdēsi. Starptautiskajai reliģiskajai un labdarības organizācijai nav saistības ar valsts sociālajām un pašvaldības institūcijām, un tās darbība balstās uz ziedojumiem. Pestīšanas armijas kareivis nozīmē, ka ticība Dievam un žēlsirdība nav savienojamas ar rupjību un nepacietību pret nelabvēlīgiem cilvēkiem.
Gandrīz visus savus klientus brīvprātīgie pazīst pēc vārda. Var dzirdēt sakām: „Labdien Ļubočka! Labdien Anita! Kā iet Ivan? Esiet aicināti!”. Tā nav izlikšanās, šeit valda patiess prieks par iespēju palīdzēt cilvēkiem. Nadežda saņem pusdienas divām personām – sev un savam bez darba palikušajam dēlam – pasakās un aiziet. Viņai ir aptuveni 60 gadu, no tiem divdesmit gadus viņa strādāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tagad saņem invalīda pensiju EUR 160 apmērā. Nadja arī neslēpj, viņai bezmaksas zupas virtuve ir reta iespēja saņemt pilnvērtīgu ēdienu.

No graustiem un cietuma…
Bezmaksas virtuves apmeklētāji ir dažādi cilvēki. “Ziniet, man bija ļoti labs darbs,” atzīstas viena no sievietēm. “Es visu dzīvi nicināju dzērājus un bomžus. Redziet, kāda tagad kļuvusi mana dzīve.”
Ja jūs domājat, ka bezmaksas pusdienas apmeklē tie, kuriem ir sliktākā izglītība, slinkie vai dzīves neveiksminieki, tad jūs dziļi maldāties. Pestīšanas armijas zupas virtuvi apmeklē kāds ģimenes pāris, kuriem pavisam nesen vēl bija savs bizness. Viņiem bija dažas tirgotavu vietas tirgū, pēc preces viņi lidoja uz Ķīnu. Nauda, iespējas, ekskluzīvi atpūtas pasākumi, jautras kompānijas, alkohola lietošana nemanot pārvērta veiksmīgos tirgotājus par dzērājiem. Viņi nodzēra praktiski visu, izņemot dzīvokli. Bezmaksas zupas virtuve viņiem ir pēdējā iespēja sevi nepazaudēt, negrimt vēl zemāk. Tā taču ir, ja par tevi kāds rūpējas, tu neesi pavisam pazudis. Tas nozīmē, ka tev dzīvē viss vēl var nokārtoties.
“Ziniet, mūsu bezmaksas zupas virtuve mani ļoti atbalstīja,” savu stāstu stāsta Oļegs. “Šeit ne tikai pabaro, bet arī iedrošina, dod cerību. Man ir 30 gadi, gandrīz desmit gadus esmu nosēdējis cietumā. Es sēdēju par slepkavību. Man ir ļoti grūti par to atcerēties, jo apzinos savu vainu. Kad biju pusaudzis, es zagu divriteņus. Pabeidzu skolu Mežciemā, tad strādāju. Kādu vakaru satikos ar draugu, pastaigājāmies, iedzērām. Saskārāmies ar vienaudžiem. Vārds pa vārdam un sakāvāmies. Piekautais puisis nomira. Man ir tik smagi to atcerēties, es zinu, ka esmu vainīgs. Šo krustu man nāksies nest visu dzīvi.”
“Atsēdēju cietumā, iznācu brīvībā, bet kur man iet? Ja labsirdīgam iedzīvotājam ir grūti atrast darbu, tad kur nu vēl tādam, kas sēdējis un iznācis no cietuma. Es atnācu uz bezmaksas zupas virtuvi tikai tāpēc, ka nebija naudas ēdienam un nebija, ko ēst. Izgāju rehabilitācijas kursu, atradu darbu, noliku tiesības. Tagad vēlos palīdzēt tiem, kas ir tādi, kā es – kritušie.”
Tatjanai ir 55 gadi. Viņa kā jauna meitene ieradās mūsu pilsētā no Lietuvas. Iekārtoties darbā fabrikā neizdevās, bet iestāties tirdzniecības skolā, lai mācītos – izdevās. Strādāja vīna veikalā, apprecējās un dzemdēja dēlu.
“Draugi, jautras kompānijas,” atceras Tatjana. “Tur – rumu, tur – rumu, šampanieti, sauso vīnu, pēc tam kaut ko stiprāku un stiprāku. Dēlam bija 20 gadi. Sievietēm ir viegli sākt dzert, bet ļoti grūti atmest. Nē, ledusskapis man bija, tikai tajā iekšā nekā nebija. Sāku nedaudz palīdzēt virtuvē. Es sajutu, ka esmu vajadzīga. Izgāju rehabilitāciju, pārtraucu dzert un ne pavisam nevēlos atgriezties vecajā dzīvē.”

Pirmais kareivis
Bezmaksas zupas virtuves saimniece ir pavāre Līvija Plokšte. Par viņu var teikt tikai to labāko. Līvija ir viena no pirmajām kareivēm Pestīšanas armijas korpusā Daugavpilī, mamma četriem bērniem – divām meitām un diviem dēliem – strādīga, simpātiska un pievilcīga sieviete. Vien dažas minūtes aprunājoties ar viņu, rodas sajūta, ka pazīsti viņu visu dzīvi. Līvijai ir daudz draugu, draudzenes, ar kurām viņa tagad, kad bērni ir izauguši, mīl ceļot pa pasauli.
“Ja lūdz, mēs iedodam arī papildporciju,” stāsta Līvija. “Nē, porcijas mums pāri nepaliek. Cilvēki bieži nāk ar savu trauciņu un ņem ēdienu līdzi uz mājām. Zupas virtuve strādā no pusvieniem dienā līdz pēdējam apmeklētājam. Kā nokļuvu šeit? Neticēsiet. Es nekad neesmu dzērusi un smēķējusi. Ienāca pie manis kaimiņiene un saka: ‘Atnāc man līdzi, es zinu, kur bez maksas dod maizi’. Es viņai atbildēju: ‘Man nevajag.’ Dzīvē, kā jau katram, arī manai ģimenei bija grūti laiki, bet bez darba es nekad neesmu bijusi un maizei vienmēr nopelnīju. Bet kaimiņiene man saka: ‘Toties man vajag’. Toreiz viņa patiešām ļoti slikti dzīvoja – darba un naudas viņai nebija. Un tad es viņai devos līdzi. Man iepatikās, un sāku regulāri apmeklēt draudzi. Kā es jokoju, tajā brīdī es saņēmu ‘svēto pendeli’. Sāku ļoti uzmanīgi lasīt Bībeli, sāku dzīvot ar Dievu. Sākumā es palīdzēju virtuvē, pēdējos četrus gadus gatavoju ēdienu. Kad strādāju, domāju par to, kā lai garšīgāk pabaro cilvēkus. Lai labas izmaiņas viņu dzīvēs ienāk ar bezmaksas zupas šķīvi!”
Dažādi cilvēki, dažādi likteņi, ikkatram no viņiem ir palīdzējusi un devusi spēku bezmaksas zupas virtuve Pestīšanas armijā – vieta, kur izsalkušais atradīs maizes šķēli un karstu zupas šķīvi.

2016.gada 16.jūlijs, Gorod.lv
Natālija Salagubova