Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Ne no maizes vien

IMGP1407_crpd1

21. aprīlī (2013) Pestīšanas armijas Daugavpils korpuss svinēs 12.jubileju. Šo gadu laikā ir pabaroti, sasildīti un aprūpēti tūkstošiem cilvēku, kuri zaudējuši ticību ne tikai valstij un sabiedrībai, bet sev. Daudzi no viņiem nostājušies uz patiesības ceļa, citi, savukārt, ir ceļā uz savas identitātes meklējumiem.
Visā pasaulē
Jau uz korpusa sliekšņa, kas atrodas Ventspils ielā 70, es uzdodu jautājumu Pestīšanas armijas Daugavpils korpusa vadībai: „Kāds iemesls šāda gadu skaitļa svinībām? Nav taču apaļš skaitlis…” Vadītāji Jānis un Marina Sporāni man atbild: „Bībelē teikts, ka bija 12 apustuļi, turklāt gadā ir 12 mēneši”. Turklāt tāpat ir iemesls svinībām – tas, ka šī labdarības struktūra vispār pastāv un veiksmīgi darbojas. Kurš vēl bez maksas paēdina, apģērbj un apauj cilvēkus, nomazgā, iesaistās garīgās sarunās un sludina? Turklāt neko neprasot pretī.
Brīvprātīgais darbs
Vienu reizi dienā, piecas dienas nedēļā maznodrošinātie tiek ēdināti. Ir sastādīti saraksti. PA dienā var pabarot aptuveni 100 cilvēkus. Ēdienkartē ir gaļa, zivis, graudaugi, maize. Gandrīz viss, ko var atļauties cilvēks ar vidējiem ienākumiem. Lūk, aptuvena pusdienu ēdienkarte: dažādas zupas, noteikti ar gaļu. Piemēram, borščs, skābeņu zupa, zirņu vai pupiņu zupa, uzkodām aukstā gaļa, vinegrets, olas ar majonēzi, pie tējas vai kompota pankūkas ar ievārījumu, biezpiena plācenīši, sviestmaizes ar desu. Citu dienu – rīsu vai cita biezputra ar gaļas mērci. To visu gatavo pavārs, laipnā un dzīvespriecīgā Līvija Plokšte: “Viss tiek gatavots no svaigiem produktiem. Ir patīkami dzirdēt pateicības vārdus no cilvēkiem, kurus tu paēdini. Vienalga, kādi viņi ir.”
PA ir dušas telpa, kurā vienu reizi nedēļā ir iespējams nomazgāties un izņēmuma gadījumā – izmazgāt veļu. Ir pat iespēja veikt sanitāro apstrādi, ja ieviesušās blusas vai citi insekti.
Ēdamzāle paredzēta piecdesmit cilvēkiem. Parasti pusdieno divās maiņās. Papildus tam katru mēnesi ikvienam, kuram tas nepieciešams, tiek izdalītas pārtikas pakas, kuru sastāvā ir kvalitatīvi produkti: sautēta gaļa, saulespuķu eļļa, cukurs, rīsi, griķi, makaroni, šprotes, tēja, saldā rulete, majonēze utt. Martā pārtikas pakas saņēma 80 cilvēki. PA ne vien pabaro un paēdina , bet dara labas lietas pilsētā. Piemēram, par PA līdzekļiem Daugavpilī ir iekārtots bērnu laukums. No malas grūti saprast šo pašaizliedzīgo PA darbu. Mūsu laikos – tā vienkārši … tāpat vien? Neviļus sāc aizdomāties – vai tik tur nav kas apslēpts?
Mēs to darām aiz mīlestības uz Jēzu Kristu un cilvēkiem. Ir situācijas, kad jāpasniedz roka grūtā brīdī. Mūsu mērķis ir – palīdzēt piecelties pakritušajiem un visiem tiem, kas meklē Dievu, lai viņi nostātos uz patiesības ceļa un noticētu sev, – tā savu pozīciju skaidro Sporānu pāris, kuri vienlaicīgi ir vadītāji, garīdznieki, psihologi un audzinātāji.
Bet rodas jautājums: Vai apmaiņā pret PA labajiem darbiem, cilvēks nav spiests piedalīties kādos lūgšanu rituālos? Skan atbilde: „Sprediķi – tā ir brīvprātīga lieta. Ja kāds grib lūgties – lūdzu. Ja nav vēlēšanās, tad nevajag. Nevar jau piespiest ticēt Dievam.”
Jānim un viņa sievai Marinai ir piešķirts leitnanta tituls un formas tērps. Uz Daugavpili viņi atbrauca no Iecavas Bauskas rajonā pirms nepilna gada. Labdarības darbā viņi nav iesācēji, viņiem ir liela pieredze. Līdz šim viņi kalpojuši PA Eiropas reģionos, arī Norvēģijā. Tur viņi organizēja vasaras nometnes bērniem, dalīja preces bēgļiem, kalpoja zupas virtuvēs, apmeklēja cietumus un strādāja ar ieslodzītajiem.
Un kā ar atskaitēm un līdzekļu kontroli? Tas taču nav noslēpums, ka šādā struktūrā naudas līdzekļus var izlietot personīgām vajadzībām.
Tas ir principā izslēgts. Mūsu grāmatvedība ir caurskatāma. Naudu izdala galvenais štābs, kas atrodas Rīgā. Viņi zina mūsu vajadzības un visu, kas mums nepieciešams. Izejot no šiem datiem, tiek sastādīta tāme, kurā mums jāiekļaujas. Mēs atskaitāmies par katru santīmu, skaidro laulātais pāris, un norāda uz skapi, kurā tiek glabātas visas atskaites.
Cilvēki dažādi
Ir maldīgi domāt, ka PA kontingents ir pagrimuši ļaudis, kas zaudējuši dzīves pamatu, kuri visu mūžu ir tā dzīvojuši. Tādu, protams, netrūkst. Bet ir cilvēki, kuri vienā mirklī ir nonākuši bezizejas situācijā, kuri agrāk ir bijuši krietni un godājami ļaudis – taksometru vadītāji, strādnieki, kalpotāji, pat skolotāji un biznesmeņi. Viens no klientiem bija liela uzņēmuma vadītāja vietnieks. PA devīze ir – zupa, ziepes un pestīšana. Un vēl – sirdi Dievam, roku cilvēkam. Šie likumi tiek ievēroti.
PA pieejama ikvienam, kuram nepieciešama palīdzība. Kādudien atnāca vīrietis, kurš atzinās kādā ļoti smagā noziegumā. Mēs abi stāvējām uz ceļiem, lūdzām Dievu un raudājām. Cilvēks izsūdzēja grēkus.
“Dievs piedos, bet likuma priekšā visi ir vienādi atbildīgi. Un kur tu liksies no savas sirdsapziņas?” saka Jānis.
PA ierodas cilvēki dažādu iemeslu dēļ – piekautie, izsalkušie, nosalušie. Vieniem nav apavu, citiem nav apģērba, trešie vairākas dienas nav ēduši. Kādam vajadzīgi kruķi, citiem brilles vai vēl kaut kas, bez kā nevar iztikt. Daugavpils cietuma ieslodzītie lūdza, lai sagādājam ģitāru, lai varētu slavēt Dievu dievkalpojumos kapelā. Nopirkām viņiem instrumentu.
Ļubova Vasiļjeva ir II grupas redzes invalīde. Viņai sabojāta veselība pēc nelaimes gadījuma, kurā viņa pakļuva zem automašīnas. Nelaime notika brīdī, kad viņu divi bērni, viņa un vīrs palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Rezultātā zaudēja dzimto vietu. Šobrīd mitinās patversmē Šaurā ielā 23. PA abiem ir kā glābšanas riņķis bangojošā jūrā: „Citādi mēs neizķepurotos. Paldies PA par ēdienu un atbalstu”.
17. vidusskolas skolēni Jura un Žeņa arī iet uz PA paēst pusdienas un uzspēlēt novusu vai galda futbolu. Puiši ir apmierināti un viņiem nav nekādu kompleksu klasesbiedru priekšā. Viņi, starp citu, izturas pret puišiem ļoti saprotoši un nezobojas par patvēruma ēdienu.
Nikolajam Jakovļevam ir 57 gadi. Kulturāls, sabiedrisks, patīkami ģērbies vīrietis. 25 gadus strādājis par autovadītāju. Viņš lepojas ar to, ka pēc visiem dzīves satricinājumiem nav salūzis un nolaidies kā daži citi.
“Es dzīvoju sievas dzīvoklī. Pēc viņas nāves nācās meklēt savu „kaktu”. Māte ar brāli mani nepieņēma, bet es par „bomzi” nekļuvu. Dievs man palīdzēja izkļūt no smagās situācijas. Galvenais, ka es sāku sevi cienīt,” ar lepnumu saka Nikolajs.
… Marina un Jānis man piedāvāja pusdienas. Līvija pasniedza pusdienas patvēruma ļaudīm. Ikviens labi situēts ģimenes cilvēks varētu apskaust: vinegrets, griķi ar gaļas mērci un kompots ar saldās ruletes gabaliņu. Turklāt, patīkama saruna ar galda biedriem. Paldies. Bija ļoti garšīgi.
Laikraksts: Dinaburga
Datums: 2013.04.11
Autors: Anatolijs Krilovs