Pestīšanas armijas Zviedrijas un Latvijas teritorija
Biežāk uzdotie jautājumi / Lapas karte / Kontakti /

Ilgais ceļš tuksnesī

1.maija rītā Rīgas mūzikas internātvidusskolas telpās manāma rosība – no visiem Latvijas stūriem sabraukuši Pestīšanas armijas Mūzikla skolas (PAMS) dalībnieki, lai vēl pēdējo reizi kopīgi pavadītu dienu mūzikla “Ilgais ceļš tuksnesī” mēģinājumos pirms došanās tūrē. Apkārt valda priecīgas čalas, tiek uzlaikoti kostīmi un pārbaudīts, vai katram dalībniekam ir viss nepieciešamais. Pirms pusdienām tērpi tiek rūpīgi sagatavoti līdzņemšanai, bet pēcpusdienā tiekamies kārtējā mēģinājumā. Lai nedaudz atpūstos no saspringtā grafika, pirms vakariņām dodamies uzspēlēt boulingu.
Nākamajā rītā pēc agras celšanās un sātīgām brokastīm, kāpjam autobusā un dodamies uz Talsiem. Kopīgiem spēkiem tiek uzstādītas dekorācijas (par kurām milzīgi lielu un sirsnīgu paldies sakām Dekonomai), salikti prožektori un sagatavota ģērbtuve. Pēc neilga laika dodamies kopīgās pusdienās, pēc kurām atgriežamies un turpinām mēģinājumu. Pamazām sabrauc cilvēki no malu malām un palēnām piepilda Talsu Kristīgās sadraudzības namu. Dalībnieki uzvelk un sakārto savus tērpus, visās malās aktīvi notiek frizūru veidošana, neviens nesēž mierā, bet ar patīkamu satraukumu gaida izrādes sākumu. Un tas brīdis ir klāt. Mazie aktieri nostājušies pie zāles durvīm gaida zīmi, lai dotos iekšā un parādītu to, ko ir gatavojuši pēdējos četrus mēnešus. Skan aplausi un tiek ieņemtas vietas uz skatuves. Atskan mūzika un mūsu priekšā tiek izspēlēts, izdziedāts un izdejots stāsts par Mozus dzīvi – viņa paslēpšana Nīlas niedrēs drīz pēc dzimšanas, kur viņu atrod faraona meita, Dieva balss degošajā krūmā, kas uzrunā Mozu un aicina viņu kļūt par Izraēla tautas atbrīvotāju, desmit sērgas, kas nāk pār Ēģipti, līdz faraons ir gatavs atlaist vergus, Sarkanās jūras šķērsošana, 10 baušļu došana Sinaja kalnā, zelta teļa izliešana, bet izrāde noslēdzas ar cerību, ka, lai arī cik mēs kurnētu, maldītos un kļūdītos, mūsu ceļš kādreiz aizvedīs mājās – tur, kur mēs būsim kļuvuši par tiem, kam mums jākļūst, kur pie galda būs vieta ikvienam, kur mēs pazīsim Dieva klātbūtni ik brīdi.
Pirmā izrāde ir beigusies. Dalībnieki un komanda pavada laiku sadraudzībā ar skatītājiem, kuri neskopojas ar atzinības vārdiem.
Kad skatītāji izklīduši, laiks ir savākt mantas un doties atpakaļ uz Rīgu, kur mūs gaida vakariņas, kā arī kopīgi noskatāmies izrādes ierakstu un pārrunājam to, kas mums izdevās un to, kam vēl uzmanība jāpievērš nākamajā izrādē.
Nākamā diena ļoti līdzinās iepriekšējai, tikai šoreiz mēs dodamies pretējā virzienā – uz Smilteni. Kad atlikušas 20 minūtes līdz izrādes sākumam, skatītāji pamazām aizpilda plašo Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolas zāli, taču kur ir mūsu aktieri? Šis lai paliek, kā mūsu mazais noslēpums un kā īpaša atmiņa dalībniekiem 🙂 Bet lai kā būtu bijis, pulksten četros vestibilā dalībnieki ir nostājušies 2 rindās un gatavi PAMS projekta noslēdzošajai izrādei. Pēc 45 minūtēm “Ilgais ceļš tuksnesī” bija izskanējis otro un pēdējo reizi. Pēc paklanīšanās un aplausiem, un pateicības runām dalībnieki patiesi aptvēra skaudro realitāti – projekts ir beidzies, izrādes ir nospēlētas, “priekškars ir aizvēries”. Bērnu acīs parādās asaras un visi vienojas vienā lielā, ciešā apskāvienā, visapkārt klikšķ fotoaparātu pogas, telefonos tiek taisīti “pašiņi” ar visiem pēc kārtas un notiek aktīva apmaiņa ar telefonu numuriem, lai projekta laikā izveidotās draudzības varētu turpināt uzturēt arī turpmāk. Jo tieši attiecības būs tās, kas atgādinās mums par piedzīvotajām atmiņām pēdējo trīs gadu laikā. Šis ir bijis žēlastības laiks. Šis ir bijis labs laiks. Būsim pateicīgi par to, kas ir bijis un ar cerību lūkosimies nākotnē. Kur kaut kas beidzas, rodas vieta kaut kam jaunam. Kas šoreiz būs tas jaunais? Gaidīsim un redzēsim.